Romāns ir atmiņu ceļojums deviņpadsmit/divdesmit gadu vecās Laumas dzīvē. Pēc iepazīšanās ar puisi vārdā Zvērs meitene nolemj pārdzīvoto fiksēt rakstiskā veidā, izrakstot no sevis atmiņu mudžekli, kas veidojas kā apziņas plūsma. Zvērs ir Laumas mūža lielā mīlestība, bet šī mīlestība ved uz pašiznīcināšanos. Meitene pakļauj sevi manipulatīvām attiecībām ar narcisu, iekrīt narkotiku atkarībā, veic dažādus apšaubāmus darījumus, pārkāpj likumu un pakļauj sevi gan seksuālai izmantošanai, gan morālai un fiziskai vardarbībai. Tā ir upura un varmākas spēle, kas aktualizē jautājumu, vai upuris nes atbildību par sevi? Vai aiz katra varmākas reiz bijis upuris, bet aiz katra upura potenciālais varmāka? Bet galvenokārt Lauma liek uzdot jautājumu – vai pēc piedzīvotas vardarbības vēl ir iespējama dzīve? Un kāpēc cilvēks pieļauj vardarbību?
Kā pati Lauma saka, reizēm šķiet, ka mazas un nevainīgas izvēles iesāk nepareizo izvēļu kopumu, kuru pārtraukšana ir pielīdzināma izskriešanai priekšā braucošam vilcienam.
